evācoties jaunās telpās, mēs iekārtojam iekštelpu interjeru atbilstoši savai gaumei, dzīves stilam un vajadzībām. Tieši tāpat darām ar pagalmu, nopērkot vai uzbūvējot jaunu māju. Turklāt, tā kā mēs paši un arī apkārtējā pasaule mainās, ik pa laikam var rasties nepieciešamība pārveidot pagalmu un tā labiekārtojumu.
Vispirms gan pagalmu plāno un tikai tad labiekārto, precizē ainavu arhitekte Loreta Erele.
Plānošana šajā gadījumā nozīmē pagalma teritorijas sadalīšanu vispirms domās pa noteiktām zonām, jo parasti pagalmu veido priekšdārzs, kas paveras ciemiņu acīm tūliņ pēc ienākšanas pagalmā, bet atsevišķi ir atvēlēta vieta atpūtas un saimniecības zonai, skaidro speciāliste. Nevajadzētu būt tā, ka saimniecības zona ir uzreiz pie mājas ieejas durvīm, vai auto novietne blakus vietai, kur cilvēki atpūšas. Kad pagalms šādi ir saplānots, var domāt par labiekārtošanu — kur būs celiņi, laukumi, zāliens, apstādījumi, terase, soliņi, apgaismojums vai citi labiekārtojuma elementi.
Dārzs bez labiekārtojuma elementiem ir dabisks, vienkāršs dārzs, kurš ir tikai sakārtots. Par labiekārtotu dārzu mēs sākam runāt ar celiņu izbūvi, skaidro ainavu arhitekte.
Ir jāmēģina izplānot tā, lai atpūtai atvēlētā teritorija, kur ar ģimeni visvairāk pavadīsiet laiku, neatrastos ziemeļu pusē, kā arī vēlama no kaimiņu un garāmgājēju acīm aizsegta vieta, lai gan to var arī norobežot vēlāk ar dažādiem paņēmieniem.
Iekārtojot pagalmu, ir jādomā par katra ģimenes locekļa vajadzībām. «Veiksmīgi iekārtota ārtelpa ap māju būs tad, ja tiks atvēlēta nepieciešamā vieta dažādām tajā dzīvojošo cilvēku ikdienas darbībām,» norāda daiļdārzniece Ilze Indriksone. Tāpēc šajā procesā ir jāpiedalās visiem ģimenes locekļiem, izsakot savas vēlmes, vērtējumu un ieceres attiecībā uz pagalma iekārtošanu, jo tikai tā izveidosit pagalmu, kurā būs patīkami uzturēties visiem. Noteikti nevajadzētu aizmirst bērnus, kuriem arī jāatvēl sava vieta atpūtas zonā.
Ja kāds no mājiniekiem ir aizrautīgs kulinārs, jāatrod iespēja iekļaut apstādījumos arī garšaugus, jo dekoratīvo bieži vien veiksmīgi var sasaistīt ar praktisko un otrādi, piebilst L. Erele.
Uz pagalmu ir jāskatās kā uz vienotu kompozīciju, vērtējot, kas ar ko saskan, šādu padomu dod ainavu arhitekti. Iekārtojot pagalmu, nevajadzētu sajaukt dažādus stilus, pārbagātināt ar daudziem nesaderīgu krāsu un materiālu elementiem. Ļoti svarīga ir vienotu materiālu izvēle, var būt, piemēram, vairums elementu — mājas arhitektūrā izmantotie, sēta, dārza mēbeles — no metāla un koka vai akmens un koka, iesaka L. Erele, nevis katrs no pilnīgi atšķirīga materiāla.
Īpaši rūpīgi jāapdomā visas tās lietas, kuras saistās ar rakšanas darbiem, piemēram, apgaismojumam nepieciešamo kabeļu ierakšana, kaut vai mazas ūdenskrātuves ierīkošana, jo tas saistās ar augstām izmaksām un vēlāk būs grūti ko izmainīt. Realizējot ieceres dzīvē, tie ir darbi, ko dara vispirms. Te bez speciālista padoma iztikt būs grūti, tāpēc vēlams padomāt vismaz par kāda konsultanta uzaicināšanu. Speciālists jums varēs arī ieteikt, kā veiksmīgi izmantot apgaismes ķermeņus ēkas, celiņu un dažādu dārzā esošo augu izgaismošanai. Ļoti svarīgs ir celiņu tīkls pagalmā. I. Indriksone piebilst — te galvenais ir domāt par mājinieku ērtībām. Viņa iesaka nostāties pie vārtiņiem vai citas vietas, kur ikdienā būs bieži jāstaigā, ar seju pavērsties pret mājas ieejas durvīm, piemiegt acis un domās lielā ātrumā skriet uz tām.
Špikošana neatbilst labajam tonim
Pagalmam kopumā vajadzētu būt iekārtotam saskaņā ar cilvēkiem, kuri tajā pavadīs laiku, viņu uzskatiem un vērtējumu. Un, tāpat kā cilvēki ir ļoti dažādi, tāpat dažādiem būtu jābūt arī pagalmiem. Vienam tas būs bagātāks ar košākām krāsām, pieblīvētāks ar dažādiem elementiem, otram tas būs atturīgāks.
Kā slikto toni ainavu arhitekti vērtē citu ideju burtisku noskatīšanu un pārnešanu savā dārzā vai pagalmā, turklāt var gadīties, ka tās nemaz tur neiederas.
«Cilvēki noskata kādu paraugu, interjera vai citu veidu, un mēģina to atdarināt savā mājoklī un dārzā. Lietas tukšās formas atdarināšana, aizmirstot būtību un atbilstību noteiktai videi rada to, ko dažreiz snobi sauc par kiču,» skaidro ainavu arhitekte Helēna Gūtmane. Tieši tāpēc, viņasprāt, mazās veikalā pirktās rūķīšu skulptūriņas nav piemērotākais dārza rotājums. Taču speciālisti saskaras ar nopietnu dilemmu. «Privāto pagalmu cilvēki iekārto saskaņā ar savu dvēseles stāvokli un personību, tāpēc mēs neesam tiesīgi norādīt uz kļūdām. Izņēmums ir tehniskās kļūdas, piemēram, nesaderīgu augu kopā sastādīšana, nepareiza vietas izvēle. Ja cilvēkam mazais rūķītis dārzā silda sirdi, es nevaru pateikt: «Ņem nost!», pat ja tas manī izsauc estētisku šoku. Cita lieta, ja cilvēks pats jautā speciālista vērtējumu,» tā situāciju raksturo ainavu arhitekte. Kā svarīgāko profesionāļu uzdevumu viņa vērtē cilvēku pamudināšanu uzdrošināties būt pašiem par sevi, radīt savu dārzu, neatdarināt akli citu darbus, bet domāt, kas viņam ir labi, kas patīk un kas ne.
Aizņemtu cilvēku pagalmi
Domājot par augu stādījumiem, ainavu arhitektiem un pagalmu īpašniekiem svarīgi, lai tajos parādītos gadalaiku efekts.
Dārzs ir cilvēka saikne ar dabu, tāpēc tajā būtu jāparādās dažādām gadalaiku norisēm — lapu plaukšana pavasarī un iekrāsošanās rudenī, dažādu ziedaugu nomaiņa, sākot no pirmajiem pavasara ziediem līdz pat miķelīšiem rudenī. Ir jādomā, lai pagalms saglabātu savu dekorativitāti visa gada garumā, arī ziemā, to panāk, izvēloties kokaugus ar krāsainiem stumbriem.
Arvien vairāk dārzos sāk stādīt raiblapainus krūmus, kuri var dot krāsu akcentus dārzā, tie arī aizstāj ziedaugus, jo ir vieglāk kopjami.
